Geocaching pasaule...

**mass** » 22.08.2008, 13:11

Zais rakstīja:
neela rakstīja:
Zais rakstīja:Un tagad saausās visi interesenti!

Jau pavisam drīz forumā ...

Tad nu gaidām tekstus...
Saprotams, ka komentāri, atsauksmes un jautājumi tiks welkomēti un redakcija centīsies uz visu to reaģēt likumā noteiktajā kārtībā

Zaaaaaais, mēs vēljoprojām gaidām tavus violētās klades pierakstus

Lūdzu atvainojiet, nevaru saņemties un dabeigt, lai ir pa smuko. visu laiku atlieku un atlieku, bet noteikti būs. Ļoti drīz!!!

Tagad jau tev ir divi forumi, kuros šos pierakstus publicēt!

**Zais** » 22.08.2008, 13:43

uiuiuiuiuiuiui, tas padara visu vēl sarežģītāku :geek:

**neela** » 22.08.2008, 19:44

Zais rakstīja:uiuiuiuiuiuiui, tas padara visu vēl sarežģītāku

Nu nav jau tā, ka tapēc divreiz jāraksta :-D

**Jucis** » 23.08.2008, 14:57

Mēs gan ar Kidu esam bišku atdzisuši meklēšanā..visādas citādākas lietas jādara, bet doma ir braucot pa Slovēniju un Horvātiju kko pavākt

**Zais** » 25.08.2008, 08:26

Sākums šeit http://www.subarupower.lv/forum/viewtopic.php?f=31&t=611&st=0&sk=t&sd=a&start=30#p16894

(Atstāstījums par ekspedīciju ir balstīts uz autora pierakstiem mazajā violetajā piezīmju kladītē, kas brīžiem detalizēti atspoguļo ekspedīcijā piedzīvoto, bet brīžiem ir visai juceklīgi, jo nav bijis laika un vietas, lai fiksētu notiekošos procesus uzreiz. Cerams, ka sīkās neprecizitātes traucēs tikai tiem, kas kā darbojošās personas iekļautas tekstā 8-)

.)

Pats sākums...

Jā, te nu mēs esam. Pašā „Ceļojuma uz nekurieni” sākumā:
- kūdītājs Pēteris Daknis (Subarupower.lv „mass”);
un atbalstītāji -
- Līva Māldere (Subarupower.lv „neela”);
- Andrejs Andrejevs (pazīstams arī kā Autolistes „Enj”);
- Imants Zaķis (Subarupower.lv „Zais”)
un uzticamais zaļais Pētera Subaru Forester.
Jautāsiet – kāpēc? Un ar ko gan viss sākās? Kā jau to var noprast no iepriekš publicētā ievada, tad visa pamatā ir aizraušanās ar Geocaching. Un ideja par ceļojumu dzima pēc gluži nevainīga Kārļa Podiņa teksta draugiem.lv diskusiju grupā: „Paņemt GCJNWJ varētu būt laba pieredze, 4 dienas vienam kešam” (28.martā 14:15). Nevarētu apgalvot, ka pieminētais geokešs atrodas civilizācijas biezoknī, drīzāk pretēji tam. To apliecina arī fakts, ka minētajā vietā, meklējot kešu bija pabijuši vien 3 cilvēki un suns. Pie tam pēdējais ieraksts pārtulkots liecināja, ka keša tur varbūt nemaz vairs nav un tas ir pazudis...

Pēteri šī doma tomēr aizrāva un pamazām, palēnām viss tika pakārtots tam, lai šā gada vasarā ekspedīcija uz tālo Norvēģijas ziemeļu nostūri varētu notikt. Ar auto, cauri Somijai gar visvareno Krievijas Federāciju. Ja geokešs būs pazudis, tad tas tiktu atjaunots. Atpakaļ ar nelieliem līkumiem uz Zviedriju un tad no Stokholmas ar prāmi uz Rīgu. Pastāvēja tikai viens neliels sarežģījums – bija iestājies līdzbraucēju trūkums. Lai vai kā Pēteris centās izreklamēt, ka viss būs forši un vajag tik braukt, atsaucības nebija un uzrunātie vien dziļdomīgi klusēja, vai arī izdomāja attaisnojumus, kādēļ viņiem tieši tajā laikā jābūt citur.
Tomēr neilgi pirms Jāņiem potenciālie upuri ekipāžai tika apzināti un nu jau visa plānošana kļuva daudz reālāka. Ja vien tad vispār būtu bijusi nojausma, kas mūs sagaida...

Situāciju interesantāku darīja apstāklis, ka braucēju vairākums jau priekšlaikus bija pametis Dzimtenes āres un, lai neliktos maz, aizairējis prom no kontinenta. Tātad, 3 braucēji (Pēteris, Līva un Enj) vairākas dienas Autolistes pavadībā dzīvojās uz Sāremā salas, kur nedaudz papostīja dabu (nu pavisam mazliet), darīja to, kas Jāņos jādara, kā arī centīgi mācīja igauņu bāleliņiem un zeltenēm latvju Jāņu dziesmas. Beidzamajam ekipāžas dalībniekam (Zais), kuram turpmāk bija jāpilda arī ekipāžas otrā pilota pienākumi, bija dots ne mazāk svarīgs uzdevums – ar cirkuļu un hronometru metodi panākt, ka viņa kustības maršruts un Igaunijā esošā Subaru Forester maršruts krustojas abām iesaistītajām pusēm pieņemamā 25.jūnija dienā.

**Zais** » 25.08.2008, 08:30

1.diena

Tā kā par interesantākajām norisēm Igaunijas teritorijā līdz 25.jūnijam ir visai skopas ziņas, tad sāksim virtuālo ceļojumu kopā ar Zais no Rīgas.
No dziļajiem laukiem nokļūstot galvaspilsētā ar daudzajām somām, kurās šķiet bija viss ceļojumam nepieciešamais, automašīna tika pamesta likteņa varā Aspazijas bulvārī pie uzticamās Rīgas policijas. Cerībā viņu tur atrast pēc divām nedēļām tādā pašā izskatā. Mazliet naivi, vai ne?

Drošs paliek nedrošs, biļete uz autobusu tika iegādāta trīs dienas iepriekš, lai nebūtu negaidītu pārsteigumu izbraukšanas dienā. Šajā ziņā viss bija labi, jo to cilvēku skaits, kas kaut kādu iemeslu dēļ vēlējās apciemot Igauniju, bija visai ievērojams. Lielākā daļa pasažieru bija jaunieši - poļu tūristu grupa, kuriem bija ne vien daudz bagāžas, bet kuri arī autobusā radīja pamatīgu troksni, čalojot savā putnu valodā.

Brauciena pats sākums bija visai daudzsološs – tad, kad autobusam vajadzēja sākt kursēt pa maršrutu, izrādījās, ka šoferis to vairs nevar iedarbināt. Viņš veica trīs iedarbināšanas mēģinājumus, taču motors spītīgi klusēja. Šoferis bija gana neatlaidīgs, un paķimerējies gar viņam vien zināmām autobusa „iekšām”, 12minūtes pēc noteiktā laika, viņš to „atdzīvināja”. Beidzot varam rullēt.

Domāju, ka zvanīt Pēterim ir vēl par agru (8:45), taču pats saņemu viņa zvanu, kurā tiek vēstīts, ka viņš ar pārējiem „ekspeditoriem” jau atrodas Pērnavā. Taču tas nav saistīts ar vēlmi aplūkot vietējos vēstures un kultūras pieminekļus, bet gan nolūkā paviesoties viesmīlīgajos igauņu autoservisos. Iepriekšējās dienās, ciemojoties kādā izcirtumā, esot sagandēta gāzes uzpildes pievadcaurule. Noklausījies šo jauko ziņu, pacilātā garastāvoklī turpinu ceļu, jo esmu brīdināts par iespējamību, ka no Pērnavas mums visiem varētu būt jāizmet nelielu līkumiņu...līdz Valmierai. Ceļā līdz Pērnavai vēlreiz sazinos ar Pēteri, taču informācija, par iespēju ceļot tālāk pa taisnāko maršrutu, vēl netiek apstiprināta. Tas, protams, ir visai „aizraujoši”, bet arī Valmiera sen nav redzēta.
Beidzot 11:10 autobuss ieripinās starptautiskajā Pērnavas autoostā, uzreiz pamanu nepacietīgo sagaidītāju pulciņu otrā ielas pusē, kas māj ar rokām tā, it kā vēlētos pacelties gaisā. Ar visām savām paunām šķērsoju ielu neatļautā vietā, jo esmu taču ārzemēs un neko no zīmēm un uzrakstiem nesaprotu. Patiesībā gan tas viss ir tik smags, ka izvēlos doties uz mašīnu pa karti iespējami taisnākā līnijā.

Ieraudzījuši daudzās somas un maisiņus, līdzbraucēji secina, ka viss nav tik vienkārši, ja reiz esi nolēmis braukt mazliet tālāk par Pārdaugavu. Sākumā šķiet, ka viss automašīnā un šim ceļojumam īpaši gatavotajā jumta bagāžniekā nemaz nesatilps. Šī iemesla dēļ visa līdzpaņemtā un vēl klāt nākusī bagāža tiek kardināli pārkrāmēta. Un lai nebūtu jāved līdzi pārāk daudz pārtikas, tiek smērētas pirmās „ekspedīcijas maizītes”. Daļu pārtikas no mašīnas motora pārsega mēģina aizstiept zaglīgs igauņu zvirbulis, kuram drīz uzrodas arī līdzzinātāji baložu izskatā. Rij viņi tā, it kā Igaunijā būtu iestājies bads, tomēr kaut kas tiek arī mums pašiem. Tad nu esam uzkoduši, visu sakrāmējuši un salonā vēl paliek nedaudz telpas „dzīvei”. Ar uzdzīvi gan ir tā pašvakāk.

Valmieras jautājums joprojām ir aktuāls, tādēļ kļūst zīmīgs un turpmākajā ceļā bieži tiek atkārtots teiciens, ka „uz prāmi 13:00 mēs laikam gan nepaspēsim”... Iesākumā dodamies uz jau rīta agrumā iepazīto igauņu autoservisu, kurš ir „ar specializāciju” auto gāzes sistēmās. Atstāstītais par rīta agrumā šeit piedzīvoto gan liecina, ka viņu specializācija, ja dabā tāda vispār eksistē, ir ļoti lēna. Neskatoties uz to, „meistari” bija spējuši daļēji automašīnu salabot, viņi arī pazaudēja gāzes uzpildes vārsta atsperi. Otrās vizītes laikā igauņu „skripīši” vēlreiz nodemonstrēja savu virtuozitāti auto remonta lietās un pazudušo atsperi pieredzes bagātākais meistars atrada. Pēc smaržas... Tas viesa cerību, ka vismaz šodien uz Valmieru mēs nedosimies. Pēc saimniecības preču veikala apmeklējuma, kur tika iepirktas divas trūkstošās skrūves (un vēl kādas 48 liekas...), gāzes uzpildes ventilis tika saskrūvēts pašu spēkiem turpat stāvvietā.

Neizpaliek arī igauņu nacionālo īpatnību apspriešana. Zinot viņu visai ātro dabu, mēģinām izdibināt, kāda būtu igaunim raksturīga pārvietošanās „panikas ātrumā”. Veikuši dažas kalkulācijas noskaidrojam, ka latvietim analoģiska noteikti būtu „viegla pastaiga”, savukārt igauņiem tas būtu kaut kas tāds „kas ir prātam neaptverami ātrāks par kreisēšanas ātrumu”.
Lai izbaudītu sava darba augļus un veiktu ventiļa testu, dodamies uz gāzes uzpildes staciju. Tajā lepni veicam pirmo uzpildi par apmēram 1,50 Ls. Tas gan no malas izskatās aizdomīgi, taču „tā vajag”. Mūsu entuziasms nedaudz saplok, kad pēc uzpildes pistoles atvienošanas, ventilim pasprūk „purkšķītis” (visai skaļš gāzes mākonītis). Pīpēšana šādā brīdī būtu gluži nevietā... Remonta un profilakses nolūkos Pēteris pielieto visiem zināmo „ventiļa pabakstīšanu ar skrūvgriezi”. Tas palīdz. It kā. Pabraucam mazliet nostāk no uzpildes stacijas, lai neradītu aizdomas par to, ka mēs vēlamies veikt gāzu uzbrukumu Igaunijas neatkarībai. Tad Pēteris veic atkārtotu ventiļa „datordiagnostiku”, izmantojot turpat dabūto kanniņu ar ūdeni un līdzpaņemto šampūnu „Head&Shoulders”. Ufff, viss ir daudzmaz kārtībā. Šoreiz uztankojamies „kā pieaugušie” un varam gāzt uz Tallinu, kur mūs gaida „prāmis plkst.13:00, uz kuru mēs laikam nepaspēsim”...

Ap plkst.12:40 atstājam viesmīlīgo Pērnavu un dodamies uz Igaunijas galvaspilsētu, no kuras it kā esot iespējams nokļūt pie vēl karstasinīgākajiem somiem. Tie, kas ir brīvi no stūrēšanas (un tādu ir vairākums) atļaujas pagaršot malku itāļu grapas.
Ceļš nav tāls, taču ievērojot mūsu Forestera jumta bagāžnieka radīto „aerodinamiskā kubika” vēja pretestību, nolūkā ietaupīt degvielu (lasi – stāties dzimumattiecībās ar kapeiku), izmantojam veco latviešu joku ar braukšanu Schenker fūres aizvējā. Tā kā mūsu priekšā braucējs mūs „cietajā sakabē” aizved līdz pašai Tallinai, secinām, ka „viņš noteikti brauc leģendu”. Jo kas gan var būt labāks par TĀ darīšanu ar smago fūri, kuras piekabē ir tomātu krava...

Nokļūstam Tallinā nedaudz pēc plkst.14:00 un secinām, ka „uz prāmi 13:00 mēs laikam gan nepaspēsim”, jo tas jau ir ceļā. Lai nu kā, mums vēl jāpadara mazie darbiņi. Un viens no tādiem ir – atrast Betona ielu 3, jo tur ir pēdējā mums pieejamā gāzes uzpildes stacija. Pirms ceļojuma jau tika konstatēts, ka Somijā LPG kā šķira vispār nepastāv. Betona ielu izdodas atrast visai ātri, arī gāzi dabūjam. Pēc uzpildes atkal seko Pētera deja ar skrūvgriezi pie ventiļa. Bet „viss ir labi”.

Ostā pieripinām pie D termināla, cerot, ka tas būs īstais. Parkošanās importa zemēs nav mūsu stiprā puse, tādēļ kārtējo reizi neko nesaprotam no apzīmējumiem un „aizmirstam” par stāvvietu samaksāt. Sev par mierinājumu apgalvojam, ka auto evakuators drīzāk sapīsies meistarībā, nekā dabūs mūsu „aerodinamisko kubiku” projām piespiedu kārtā.
Termināla kasēs noskaidrojam, ka arī Igaunijā darbojas vecais labais likums, ka pirms „nākamā” prāmja, neviens cits prāmis nekursē. Arī pie biļetēm nemaz tā uzreiz arī netiekam, jo Pēteris un Līva tālredzīgi ir atstājuši savas pases automašīnā un dabū iet tām pakaļ. Te tev nu bija Šengena... Turpinām biļešu iegādi ar otro piegājienu un pieļaujam kļūdu. Jau kuru reizi cenšoties būt bezgala godīgi un atzīstamies, ka mūsu auto ir augstāks par 180cm (kopā ar dizainparaugu – jumta bagāžnieku). Rezultātā kasiere, jauki smaidot, no mums noplēš vēl vienu „ādu”. Jau vēlāk uz prāmja izrādās, ka šāda godīguma izpausme ir bijusi lieka greznība.

Nākamais pieejamais prāmis atiet pēc vairāk nekā trim stundām, tādēļ mums ir daudz brīva laika. To saturīgi pavadām pie ostas akvatorijas, vērojot visai dzīvo prāmju satiksmi, ēdot desu, kā arī fotografējot tuvumā pozējošos putnus un citus elementus. Tā mēs sagaidām arī savu prāmi, kas izrādās liels kā māja un zaļš kā salātu lapa. Uz tā sāniem mazmazītiņiem burtiņiem greznojas cēlais nosaukums „Star”.

Kad uzbraucam uz auto klāja, tad arī secinām, ka esam „apčakarēti”, jo tiekam novietoti kopā ar visām pārējām automašīnām un līdz griestiem mūsu auto nesasniedz vēl krietnus 20cm... Pasažieru klājā atrodam un „piesavināmies” vienu stūrīti, lai mums būtu ērti. Prāmis izgrozās no ostas un strauji uzņem ātrumu. Laiks ir saulains un patīkams, nedaudz vējains, taču ne auksts. Arī viļņi ir visai nelieli, tādēļ kuģojam „pēc grafika”.
Nedaudz paburamies ar kartēm, apspriežot, ko un kā darīsim tad, kad nokļūsim Somijā un tad Pēteris un Līva uz mīkstajiem krēsliem atdodas miegam, kuru viņiem neizdevās izbaudīt, esot Igaunijā. Mēs ar Enj vēl pabildējam ūdeni un guļošos līdzbiedrus un tad arī nedaudz atpūšamies. Ar milzīgu atvainošanos kapteinis pa skaļruni dara zināmu, ka prāmis Helsinkos ieradīsies ar...5minūšu nokavēšanos. Gandrīz jau sākām stresot un prasīt naudu atpakaļ.
Beidzot esam somiešu galvaspilsētā, kas mūs sagaida ar nelieliem sastrēgumiem, galvenokārt no Igaunijas importētās satiksmes dēļ. Sākot braukt pa Helsinku ielu labirintu, nedaudz sastrīdamies ar mūsu līdzpaņemtā Tomtoma „Ivaru”, kuram nenoticam un tādēļ nākas braukt pa pilsētu, izlīkumojot dažus kliņģerus. Taču drīz atrodam ar viņu kopīgu valodu un tiekam cauri Helsinkiem un Vantaa, lai dotos uz mūsu nākamo pieturas punktu – Tamperi.
Kad beidzas „lielā civilizācija”, piestājam vienā no ceļmalas benjtankiem, lai paēstu, „kamēr vēl gaišs”. Stulbie latvieši... Ja vien mēs būtu zinājuši, ka turpmākās divarpus nedēļas mēs aizmirsīsim, ko nozīmē vārds tumsa... Pēteris iedarbina baisa paskata prīmusu uz kura sāniem kirilicā rakstīts, ka viņu sauc „Šmeļ 2” un drīz vien mums ir dienišķā tūristu pārtika – ātrie makaroni un kafija (ar cukuru!). Esam ieturējušies un parādījuši sevi (mums garām vairākas reizes patraucas trakie somu jaunekļi ar saviem divriteņu krosa pļerdakiem), un plkst.22:20 esam gatavi iekarot teiksmaino somu zemi. Tiek sakravātas mantas un pierakstīti pirmie ekspedīcijas iespaidi. Pēteris to nevar izturēt un vairākas reizes atskan: „Eu, nu braucam?!” Tas bija sākumā. Vēlāk jau viņš pie rakstniecības izpausmēm pierada.
Jocīgākais, ka miegs nemaz nenāk, tādēļ nomainu Pēteri pilota krēslā un pa gludu un pustukšu autostrādi virinām uz Tamperi, jo „mums tur vajag”. Tamperē ierodamies ap plkst.1:00 naktī, un tā kā šī jau ir uzskatāma par jaunu dienu, tad par to tiks stāstīts nākamajā nodaļā, kas sauksies – jā, tieši tā – „2.diena”.

**mass** » 27.08.2008, 10:57

Super. Izskatās, ka tomēr pierakstiem ir liela jēga! Eu, nu kad būs nakamā daļa!?

**Zais** » 27.08.2008, 11:10

mass rakstīja:Super. Izskatās, ka tomēr pierakstiem ir liela jēga! Eu, nu kad būs nakamā daļa!?

Redakcija pateicas par jūsu atsauksmi un veiks nepieciešamos pasākumus, lai autors ziedotu kādu nakti pierakstu digitalizācijai... :jaa:

**mass** » 27.08.2008, 11:40

Zais rakstīja:
mass rakstīja:Super. Izskatās, ka tomēr pierakstiem ir liela jēga! Eu, nu kad būs nakamā daļa!?

Redakcija pateicas par jūsu atsauksmi un veiks nepieciešamos pasākumus, lai autors ziedotu kādu nakti pierakstu digitalizācijai...

Šis jau velk uz publicēšanu kādā laikrakstā/žurnālā. Pašam pat ir interesanti lasīt.